-
Kristīgo baznīcu sāka saukt par katoļu jeb vispasaules baznīcu. Roma bija impērijas centrs, tāpēc Romas bīskapi 4./5. gs. ieguva augstāko autoritāti ticības lietās un sāka saukties par pāvestiem, kam tika piešķirts Dieva vietnieku uz Zemes statuss. Lielās tautas staigāšanas laikā pāvesti pakāpeniski ieguva arī
laicīgo varu. -
Eiropas austrumos iebruka huņņu ciltis. Tie bija klejotāji – lopkopji, kuri nevēlējās iekarot jaunas zemes, bet iegūt bagātīgu laupījumu. Huņņi nežēlīgi postīja, dedzināja un nogalināja. Laikabiedri dēvēja huņņus par „Dieva sodu”. Huņņu uzbrukumi spieda ģermāņu ciltis meklēt patvērumu mazāk apdraudētās teritorijās. 4. – 6. gs. notika ģermāņu cilšu migrācija Rietumromas impērijā.
Lielā tautu staigāšana ievadīja Romas sabrukumu. -
-
-
-
Starp pāvestu un patriarhu notika cīņa par kundzību pār kristīgo baznīcu, kā arī par ienākumu sadali.
Laika gaitā pretrunas starp Austrumu un Rietumu baznīcām padziļinājās un 1054.g. notika baznīcu šķelšanās. Pāvests paziņoja par Konstantinapoles patriarha izslēgšanu no baznīcas, bet viņš savukārt uzlika pāvestam baznīcas lāstu.
No tā laika Rietumu baznīcu sāka saukt par katoļu („vispasaules”) baznīcu, bet Austrumu baznīcu par pareizticīgo („pareizās ticības”) baznīcu. -
1076.g. Heinrihs IV Vormsā kopā ar bīskapiem sasauca Vācijas bīskapu sinodi, kurā Gregors VII tika pasludināts par atceltu no amata.
Savukārt Gregors VII uzlika karalim baznīcas lāstu (izslēdza to no baznīcas) un atbrīvoja viņa pavalstniekus no uzticības
zvēresta karalim. Šo situāciju izmantoja vietējā aristokrātija, kura pavēstīja, ka, ja gada laikā lāsts netikšot noņemts. Karalim piedeva grēkus,tomēŗ cīņa turpinājās -
Tomēr strīdi par investūru nebeidzās.
Strīda par investūru iznākums palīdzēja nodalīt garīgās un laicīgās varas kompotenci. Rezultātā tika likti pamati laicīgās valsts attīstībai, kas bija neatkarīga no baznīcas. Pastāv uzskats, ka ap 11. – 12. gs. miju bija beidzies viduslaiku vēstures smagnējais un iesīkstējušais posms un sācies jauns periods. -
Rezultātā sekoja pirmais krusta karš. Sākotnēji karā devās vienkārši cilvēki mūka Amjēnas Pētera vadībā. Tie bija vāji bruņoti, slikti organizēti, un kopā ar sievām un bērniem. To gājiens beidzās ar traģisku sakāvi Mazāzijā.
Vēlāk uzbrukumā devās bruņinieki, kuriem uz laiku izdevās iekarot Jeruzalemi. Krusta kariem bija ideoloģiski, politiski, sociāli un ekonomiski cēloņi. -
ireneju pussalas zemju atkarošanu no mauriem sauc par rekonkistu.
Kristieši centās ieņemt lielākās pilsētas un svarīgākos cietokšņus. Rekonkista bija iespēju laiks jebkuras kārtas cilvēkam, ja tam piemita drosme, iekļūt bruņinieku kārtā un kļūt bagātam. -
Krusta karotāju uzdevumi a) Svēto vietu (Palestīna) atbrīvošana no musulmaņiem.
b) Musulmaņu padzīšana no teritorijām, kas agrāk piederējušas kristiešiem (Pireneju pussala).
c) Dieva vārda izplatīšana ar varu, kur to nebija iespējams panākt mierīgā ceļā (Baltija, slāvu zemes).
d) To kristiešu pārmācīšana, kas tika pasludināti par ķeceriem (Dienvidfrancijā). -
Tā iemesls bija Edesas grāfistes krišana 1144.g. Šo krusta karu propagandēja pāvests Eižens III un Bernards no Klervo. Karagājiens bija neveiksmīgs. Četras piektdaļas no karaspēka gāja bojā no bada un slimībām ceļā uz Mazāziju. Atlikusī daļa cieta smagu sakāvi un atgriezās Eiropā. Krusta karotāji turpināja piekāpties musulmaņu pārspēkam. 1187.g. Ēģiptes sultāns Saladins ieņēma Jeruzalemi. Krustnešiem bija palikušas tikai Antiohija, Tripole, Tira.
-
Spāniju pasludina par tādu pašu krusta karu zemi kā Palestīnu.
Rekonkista ilga vairākus gadsimtus, līdz 15. gs. beigām, kad mauri tika padzīti no Pireneju pussalas. Rekonkista tika vērsta arī pret ebrejiem. Arī Pireneju pussalas krusta kara dalībnieki saņēma grēku atlaides. -
Dominiks ir priesteris,kurš izstrādājis sava ordeņa regulu. Ordenis ātri izplatījās visās katoliskajās zemēs.
-
Ievērojamākie valdnieki,kuri karoja: Francijas karalis Filips II Augusts, Anglijas karalis Ričards I Lauvassirds, Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs I Barbarossa.
Kad Mazāzijas upē noslīka ķeizars Frīdrihs I, lielākā daļa vācu bruņinieku devās mājās. Tālākajās cīņās grūtības radīja Filipa Augusta un Ričarda Lauvassirds savstarpējā naidošanās. Jeruzālemi tā arī netika ieņemta. -
Alberts Livonijā ieradās ar 500 krustnešiem. Uzaicinot uz sarunām un dzīru laikā sagūstot lībiešu vecākos, viņš saņēma to bērnus par ķīlniekiem un panāca piekrišanu celt nocietinātu apmetni Daugavas grīvā. Indriķa hronikā tā pirmo reizi minēta 1198.g. kā Rīgas vieta.
-
To izdara pāvests Innocents III pēc Alberta lūguma
-
Bīskaps Alberts lika pamatakmeni Doma baznīcai, uzskata par Rīgas dibināšanas gadu.
-
Ordeni 1202. gadā izveidoja cisterciešu ordeņa abats Teoderihs no Turaidas pēc franču Templiešu ordeņa parauga Rīgas bīskapa Alberta fon Bukshēvdena uzdevumā no vācu rekrūšiem. Tos dēvēja par zobenbrāļiem, jo uz baltajiem apmetņiem bija attēlots sarkans krusts un zobens.
-
204.g. tika ieņemta un izlaupīta Konstantinapole. Izlaupīšanu organizēja Venēcijas dodžs Enriko Dandolo.
Tika nogalināti daļa iedzīvotāju, sagrauti pareizticīgo dievnami, mākslas un arhitektūras pieminekļi. Bizantija zaudēja teritorijas . Venēcija guva ietekmes pieaugumu Austrumos, bet krustneši nodibināja valsti – Latīņu impēriju.Pirmo reizi krusta karu vēsturē karš bija vērsts pret kristiešiem. -
Tālavas valdnieks Tālivaldis piedalījās karā pret igauņiem kopā ar Zobenbrāļu ordeni. Bīskaps Alberts iesaistīja Tālivaldi savās politiskajās intrigās, solot aizstāvēt to no Pleskavas kņaziem. Rezultātā Tālavas latgaļi nonāca arvien lielākā atkarībā no krustnešiem. 1208. g. krustneši ieņēma sēļu centru – Sēlpili, bet 1209.g. iebruka lielākajā latgaļu zemju centrā – Jersikā. Pakāpensiki pakļauti tika arī igauņi.
-
Bērnu krusta karagājiena dalībnieki bija pārliecināti, ka uz pieaugušo sirdsapziņas ir pārāk daudz grēku, tāpēc Dievs nevēlas dot uzvaru.
- g. tūkstošiem meiteņu un zēnu sāka savu gājienu Itālijas un Francijas Vidusjūras piekrastes virzienā. Daļa nomira no slimībām un bada, daļa izklīda. Vidusjūras krastā viņus gaida vilšanās, jo sauszemes ceļš cauri jūrai neparādās. Daži tirgotāji bija ar mieru svētceļniekus ar kuģiem aizvest uz Palestīnu, ur tos pārdeva Austrumu vergu tirgos.
-
Krusta karu cēloņus nevar saistīt tikai ar kristīgās ticības izplatīšanu, bija arī politiskie iemesli: pareizticīgās Bizantijas imperators lūdza Romas pāvesta palīdzību cīņā pret musulmaņiem. Sākotnējā ideja bija atbrīvot Kristus kapu no „neticīgo” (musulmaņu) varas, lai kristīgie svētceļnieki varētu netraucēti apmeklēt Jeruzalemi. Kamēr Palestīnu pārvaldīja arābi, kristiešiem bija liegts Kristus kapu apmeklēt.
-
Rīga ieguva politisku autonomiju un pāvesta legāts piešķīra tai arī pilsētas jurisdikcijā esošās lauku teritorijas. Rīdzinieki ieguva tiesības uz savu pašpārvaldi – rāti. Sākumā tajā bija 12 rātskungi, vēlāk 20. Sākotnēji tos vēlēja katru gadu, bet vēlāk tas kļuva par mūža amatu un noteiktu ģimeņu privilēģiju. 4 rātskungi tika ievēlēti par birģermeistariem, kas kontrolēja izpildvaru. Svarīgu lietu izlemšanā tika rīkotas pilsoņu sapulces. Vācu ģimenes, kuras ieguva tiesības pretendēt uz rātskungu
-
viena no lielākajām Ziemeļu krusta karu kaujām, kas notika 1236. gada 22. septembrī pie Saules zemes ziemeļu robežas. Tajā žemaišu un zemgaļu karaspēks Vikinta vadībā iznīcināja apvienoto krustnešu karaspēku, kurā ietilpa gan ārzemju bruņinieki, gan Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna un tā sabiedrotā Pleskavas kņaza karaspēks, gan arī katoļu ticībā pārgājušo vietējo līvu, letgaļu un igauņu vasaļu karavīri.
-
Krustu karu laikā pakļautās zemes savā starpā dalīja Rīgas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis. No 1237.g. Zobenbrāļu zemes pārņēma Livonijas ordenis.
Iekarotajās zemēs tika veidotas bīskapijas – teokrātiskas valstiņas, kuru valdnieki bija bīskapi. Tās bija teokrātiskas valstiņas, jo augstākā garīgā amatpersona bija arī laicīgais zemes kungs. -
Kas kontrolēja tirdzniecību Baltijas jūrā. Hanzas savienībā uzņēma arī tādas Livonijas pilsētas kā Tallinu, Tartu, Vilandu, Pērnavu, Cēsis, Valmieru, Limbažus, Straupi, Ventspili, Kuldīgu un Koknesi.
-
Pēc Rīgas bīskapa iniciatīvas sanāca pirmais Livonijas landtāgs – zemes kungu un pilsētas pārstāvju sapulce.
-
Baznīcās tika sadauzīti altāri un dedzinātas svētbildes. Katoļu garīdzniekus un mūķenes no pilsētām padzina. Nemieru laikā tika
konfiscētas katoļu baznīcas dārglietas un daudzi īpašumi. -
Landtāgs pasludināja ticības brīvību visā Livonijā.
-
Piedalījās Krievija, Polija – Lietuva un Zviedrija. 1561.g. Livonijas ordenis beidza pastāvēt.Livonijas karš beidzās 1583.gadā ar Krievijas sakāvi. Tā bija spiesta atteikties no plāna nodibināt vasaļatkarīgu Livonijas karaļvalsti okupētajās teritorijās. Kara rezultātā Latvijas teritorija tika sadalīta divās hercogistēs: Daugavas vienā krastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste, bet otrā krastā Pārdaugavas hercogiste.
-
Gregors I Lielais baznīcas vēsturē tiek uzskatīts par ievērojamāko agro viduslaiku pāvestu un universālās Rietumu baznīcas radītāju.
Gregors I centās izveidot universālu pāvestam pakļautu baznīcu, kas aptvertu visus kristiešus.
