-
Dzimis Rīgā igauņu tirgotāja Nikolaja Muntera un vācbaltiešu mātes Augustes Kleinas ģimenē.
-
V. Munters piedzīvoja un piedalījās Pirmajā pasaules karā, kas Austrumu frontē (arī mūsdienu Latvijas teritorijā) noslēdzās ar Brestļitovskas līguma parakstīšanu. Karadarbība turpinājās Latvijas teritorijā, gūstot nosaukumu Brīvības cīņas.
-
Absolvējis Rīgas Biržas biznesa skolu un iestājies Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē.
-
Tika iesaukts Krievijas impērijas armijā un dienēja 1. sagatavošanas apmācības bataljonā Ņižņijnovgorodā un mācījās Vladimira militārajā skolā Sanktpēterburgā.
-
V. Munters piedzīvoja Latvijas Republikas proklamēšanu.
-
- gadā mobilizēts Sarkanajā armijā, kuru jūnijā dezertējis, lai pievienotos Igaunijas armijai un piedalītos Brīvības cīņām Ziemeļvidzemē.
-
Ārlietu ministrijas dienestā sekretāru un referentu amatos.
-
Iesaukts Latvijas armijā un iedalīts 6.Rīgas kājnieku pulkā. Atvaļināts 20.decembrī.
-
V. Muntera Ārlietu ministrijas karjeras sākumā Parīzē Latvija tika atzīta de jure.
-
Absolvējis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti ar inženierķīmijas grādu.
-
-
-
-
Apprecējās ar Natāliju Kļaginu, Latvijas diplomāti.
-
Pēc K.Ulmaņa apvērsuma gūst vadību pār Ārlietu ministriju
-
V. Munters piedzīvoja Kārļa Ulmaņa apvērsumu, kad guva lielāku varu pār Ārlietu ministriju.
-
- gadā dzimis dēls, adoptējis meitu, kas dzimusi 1934. gadā. Abi bērni miruši 1942. gadā bombardēšanas laikā Uzbekijas bērnu namā.
-
Noslēdza dažādus nozīmīgus līgumus ar Baltijas un Eiropas valstīm t.s. PSRS un Vāciju.
-
Kļūst par Nāciju Līgas padomes locekli tās noietā.
-
V. Munters pārraudzīja Latvijas nostāju Spānijas pilsoņu kara jautājumā. Munters grāmatā "Pārdomas" rakstīja:
"..šo (neitrālo) valstu atbildīgie vadītāji (Munteru ieskaitot! - R.T.) cītīgi atturējās no agresīvās politikas skaidras nosodīšanas
Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.), Nr.339-340 (12.11.1998)
un klusēja, zinādami, ka Rietumu lielvalstis negrib efektīvi rīkoties, lai aizstāvētu un atjaunotu mieru." -
V. Munters vadīja Latvijas delegāciju Lielbritānijas karaļa Džordža VI kronēšanas svinībās.
-
-
Londona
-
PSRS un nacistiskā Vācija nolemj Latvijas likteni noslēdzot līgumu, kas sadala Austrumeiropu ietekmes sfērās.
-
Atkāpās no ārlietu ministra amata, kad Latviju okupēja Padomju Savienība.
-
V. Munters piedzīvoja pirmo PSRS okupāciju Latvijā.
-
Kopā ar ģimeni izsūtīts uz Voroņežu, strādājis par svešvalodu skolotāju, arestēts un ieslodzīts dažādos cietumos.
-
V. Munters pats nepiedzīvoja nacistiskās Vācijas okupāciju Latvijas teritorijā, jo tika izsūtīts uz Voroņežu.
-
Abi bērni miruši 1942. gadā bombardēšanas laikā Uzbekijas bērnu namā.
-
Politiskās pārmaiņas PSRS.
-
Strādājis par tulku Vladimiras traktoru rūpnīcā, atgriezies Latvijā un strādājis par tulku Zinātņu akadēmijā.
-
kļuvis par VDK kontrolētās Latvijas kultūras sakaru komitejas biedru, publicējis Latvijas ārpolitiku un trimdas kritizējošus rakstus, slavējis Latvijas ekonomisko un kultūras izaugsmi Padomju Savienībā.
-
Miris Rīgā un apglabāts Meža kapos.
-
Pēc Natālijas Munteres vēlēšanās – uz kapakmeņa vārds Vilhelm ir rakstīts bez galotnes s. -
Piemineklis ir fizisks personības atmiņas iemiesojums un atgādne, tomēr sabiedrība izvēlas atzīmēt un atcerēties tikai dažus cilvēkus - uzstāda pieminekļus dažiem īpašiem un izceltiem varoņiem. Manā vērtību sistēmas pamatā ir vienlīdzība un es vēlētos, ja uzskatam kapakmeni par pieminekli, lai ikkatram apbedītajam būtu uzstādīts kapakmens, kas ne vienmēr finansiālu iemeslu dēļ ir iespējams. Es ticu, ka ir pietiekami daudz stāstu, kuri ir sabiedrības aizmirsti, bet tik un tā ir pielīdzināmi..
-
..tiem nācijas veidotājiem, kurus atminamies ar pieminekļiem. Vai es atceros Vilhemu Munteru viņa kapakmens dēļ? Protams, ka nē! Es atminos pēdējo brīvvalsts Ārlietu ministru, jo esmu pavadījis ievērojamu (salīdzinot ar citām vēstures tēmām) laiku pētot Latvijas ārpolitiku pagājušā gadsimta pirmajā pusē, tai skaitā V. Muntera darbu Nāciju Līgā un Latvijas nostājas sarežģītajā starpkara periodā.
Es gan nevaru noliegt, ka pieminekļi manī raisa izjūtas, piemēram, ejot garām Raiņa piemineklim.. -
..atceros Jāņa Pliekšāna interesanto un plaiksnīgo personību, dzīvi, attiecības un politisko karjeru, kā arī ievērojot Jāņa Čakstes pieminekli nevaru neizjust lepnumu un patriotismu par savu tautu.
Noslēgumā. Vai pieminekļi pēc nāves ir jāuzstāda? Jā, bet es vēlētos, lai to būtu vairāk, pieminot dažādas personības, kuras veido vairākus Latvijas valsts un sabiedrības aspektus, kā arī es uzskatu, ka cilvēka pienākums ir dokumentēt dzīves notikumus, lai būtu vērts atcerēties viņa būtību. -
Vai pieminekļi būtu jāuzstāda sabiedriskajā telpā, ne tikai kapos?
Es uzskatu, ka piemineklis iederas publiskajā telpā, jo tas raisa sabiedrībā emocijas un pārdomas par nācijai svarīgām personībām un notikumiem. Piemineklis ir fizisks, redzams, taustāms atgādinājums par aizgājušu laiku, notikumu, cilvēku vai paliekošu vērtību. Ikdienas atgādinājums man liek atcerēties un iemiesot vērtības, kurām ir sekojuši cilvēki valsts pagātnē,- patriotismu, lepnumu, ticību nācijai. Pieminekļi ir svarīgs.. -
..politikas, varas izrādīšanas, kā arī vēstures avots, ieskats pagātnē. Vara, ko pauž fiziskie atmiņas iemiesojumi, pavisam nesen tika aktualizēti Latvijas sabiedrības apziņā, kad Krievijas kara Ukrainā ietekmē tika pacelts jautājums par PSRS un nacistisko režīmu slavinošu pieminekļu demontāžu, kas beidzās eksplozīvā Saeimas lēmumā. Personīgi, pieminekļi ir fascinējoši vēstures avoti, bet es nespēju noliegt to vēstures notikumu radīto politisko ietekmi un saprotu iemeslu to demontāžai..
-
..Atgriežoties pie jautājuma, vai nepieciešams pieminekļus uzstādīt ārpus kapiem, es varu ar pārliecību teikt, ka tas ir jādara gan kā politisks akts, gan kā vēstures saglabāšanas nolūkiem vērsta darbība. Gadu simteņiem cilvēce ir pētījusi pieminekļus, kas ir atstāti gadu tūkstošiem iepriekš. Ticu, ka cilvēka interese par vēsturi turpināsies arī tālā nākotnē, tādēļ šodien ir iespēja iezīmēt sabiedrības nospiedumu un atstāt liecību par savu esamību, vērtībām un paražām.
-
V. Munters ir paveicis īpašus, unikālus darbus savā dzīves laikā, pat ja es personīgi uzskatu, ka viņš ir pieļāvis vairākas neveiksmes Latvijas ārpolitikā.
Pieminekļi ir sarežģīti vēstures un varas izpausmes avoti.
Es, diemžēl, nespēju iedziļināties tik ļoti V. Muntera dzīves stāstā, kā to darīju rakstot par P. Kalniņu.
Šķita interesanti izzināt salīdzinoši polarizējošu personību no brīvvalsts laika Zemnieku partijas ar atšķirīgu ideoloģiju no manis paša uzskatiem. -
-
-