-
Sengrieķu māksla, kuras pirmsākumi meklējami jau Krētas un Mikēnu civilizācijās, augstāko uzplaukumu piedzīvoja 6.-4. gs. p.m.ē. Tie bija Grieķijas polisu ziedu laiki politikā, saimniecībā, kultūrā un mākslā.
Arhitektūra – mākslas veids, kas rada telpisku vidu cilvēku dzīvei. -
Grieķu pilsētām bija raksturīgas vairākas kopīgas iezīmes. To centrālo daļu veidoja akropole (grieķu val. augšpilsēta) - pilsētas nocietinātā daļa, kura parasti tika celta pakalna virsotnē. Tur atradās pilsētas galvenās svētvietas – tempļi un statujas, kas celtas par godu dieviem, pilsētas aizbildņiem.
1.Atēnas templis Partenons.
2.Atēnas un Poseidona templis Erehtejons.
3.Atēnas statuja.
4.Propileji – ieejas vārti Akropolē.
5.Nīkes templis.
6Svētais olīvkoks.
7Teātris Odeons.
8Dionīsa teātris. -
Tempļu raksturīgākās iezīmes – kolonnu ietverta taisnstūrveida akmens ēka ar divslīpju jumtu, kas novietots uz trīspakāpju pamata. Tos rotāja dekoratīvu ciļņu joslas un statujas.) -
Viduslaiki ir Eiropas vēstures periods starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem. Rietumeiropā tos ievadīja Romas impērijas sabrukums un barbaru valstu izveidošanās 5. gadsimtā, bet noslēdza Renesanse 15. gadsimtā. Ziemeļeiropā un Austrumeiropā viduslaiku perioda sākums saistāms ar vikingu laikiem un kristietības ieviešanu.
-
Nojaucot un pārbūvējot ēkas, barbaru meistari iemācījās mūrēt un veidot romiešu arkas. Tā pamazām Eiropā izveidojās romāņu stils. Tas dominēja arhitektūrā un mākslā no 10. līdz 13. gadsimtam. Tam raksturīgas masīvas formas, smagnējas konstrukcijas pusaploces arkas.Visspilgtāk romāņu stils izpaudās dievnamu arhitektūrā, piemēram, klosteru baznīcās, kas parasti tika būvētas klostera ēku kompleksa centrā. -
Pilnveidojoties celtnieku meistarībai, kopš 12. gadsimta vidus Ziemeļfrancijā un aptuveni 100 gadus vēlāk citur Eiropā romāniku nomainīja gotika.Gotika – arhitektūras un tēlotājmākslas stils, kas aizsākās 12. gadsimtā Francijā un līdz 16.gadsimtam izplatījās daudzās Eiropas zemēs. Smago pusapaļo arku vietā sāka būvēt vieglākas un augstākas smailloka arkas, kuras kalpoja par balstu. Sienu atbalstam no ārpuses piebūvēja ārējās pusarkas un vertikālus izvirzījumus. -
Renesanse ir pārejas posms no viduslaikiem uz jaunajiem laikiem, laika posms atsevišķu Eiropas valstu kultūras un ideoloģijas attīstībā, kas raksturojams ar zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukumu Itālijā no 14. līdz 16. gs., citās valstīs no 15. gs. beigām līdz 16. gs. vidum.
-
Renesanses stils veidojās, apvienojot Senās Romas arhitektūras un vietējās viduslaiku arhitektūras tradīcijas, tādēļ stila izpausmes dažādos reģionos bija atšķirīgas. Renesanses arhitektūras augstākie sasniegumi īstenoti Itālijā, galvenokārt baznīcu, piļu un villu arhitektūrā. Raksturīgas stila iezīmes ir harmoniskas, līdzsvarotas un skaidras proporcijas, simetrija fasādes kompozīcijā un plānojumā. -
Romantisms bija idejisks virziens visā Eiropas mākslas kultūrā. Lielu iespaidu uz visu Eiropu atstāja Lielā Franču revolūcija (1789), kas deva impulsu nacionālās atbrīvošanās kustības darbībai, cīņai pret dzimtbūšanu.Romantisma virziena pārstāvji akcentēja emocionalitāti, kaislības, pārdzīvojumus, personības cīņu pret pastāvošajiem tikumiem, pret apkārtējo, naidīgo vidi.
-
Ziemeļu nacionālais romantisms- Apzīmē internacionālu, formveides ziņā retrospektīvu stilistisko strāvojumu 20. gs. sākuma Ziemeļeiropas reģiona arhitektūrā.
Ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūras jaunrades metode bija dažādu vēsturisko stilu arhitektūras un vernakulārās arhitektūras formu brīva interpretācija.
Stila estētika veidojās neoromantisma ideju kontekstā: nozīmīgi iedvesmas avoti bija daba, senatne, vernakulārā kultūra un mitoloģija.