-
Bruno Kalniņš piedzima 1899.gada 7.maijā Tukumā Paula Kalniņa un Klāras Kalniņas ģimenē. -
Tajā pašā gadā viņa tēvu izraidīja no Baltijas guberņām, un ģimene pārcēlās uz Žagari, kas ietilpa toreizējā Kauņas guberņā. Kalniņu ģimene atgriezās Latvijā 1901.gada pavasarī un apmetās Jelgavā. 1903.gadā Kalniņa vecāki bija spiesti emigrēt, un Brūno tika atstāts pie mātes radiniekiem Jelgavas apriņķa Jēkabnieku pagasta “Vanču” mājās, bet vēlāk tika pārvests pie citiem radiniekiem Jelgavas apriņķa “Zīlēnos”. 1904.gadā Kalniņu pārveda pie vecākiem, kuri to laiku bija iekārtojušies Cīrihē.
-
Pēc 1905.gada 31.oktobra Krievijas cara manifesta izdošanas Kalniņu ģimene decembrī atgriezās Latvijā, taču pēc 1905.gada revolūcijas sakāves jau 1906.gada janvārī viņi bija spiesti atkal doties uz Cīrihi. Tajā pašā gadā Kalniņš Cīrihē sāka apmeklēt pamatskolu. 1906.gada rudenī ģimene pārcēlās uz Berlīni, bet decembrī atkal atgriezās Latvijā, apmetoties Jūrmalā Majoros.
-
Sākotnēji Kalniņš savu izglītošanos turpina mājās, bet 1909.gadā iestājās Dubultu ģimnāzijas 2.klasē. 1916.gadā Kalniņš beidza Helsingforsas Aleksandra ģimnāziju,
-
1913.gadā Kalniņš iestājās Latvijas sociāldemokrātu partijā. Pēc partijas sašķelšanās 1918.gadā viņš kļuva par Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas (LSDSP) biedru.
-
1916.gadā Kalniņš beidza Helsingforsas Aleksandra ģimnāziju, no 1916. līdz 1917.gadam studēja tiesības St.Pēterburgas universitātē.
-
1917.gada maijā Kalniņu ievēlēja par Rīgas Strādnieku deputātu padomes izpildu komitejas locekli, pirms tam viņš jau strādāja par padomes izdevuma Ziņotājs redaktoru.
-
Pēc Rīgas krišanas viņš devās uz Liepāju.
-
1918.gadā Kalniņš kļuva par Tautas padomes locekli. Rīgā Kalniņš organizēja arī Tautas padomes darbības atjaunošanu. Sākoties Bermontiādei viņš no Tautas padomes locekļiem un citiem sabiedriskiem darbiniekiem nodibināja tā saukto Tautas padomes rotu.
-
No 1917. līdz 1934.gadam viņš bija šīs partijas Centrālās komitejas loceklis, bet laika posmā no 1918. līdz 1926.gadam ieņēma LSDSP sekretāra amatu. Kalniņš bija arī Latvijas Sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības dibinātājs un no 1917. līdz 1921.gadam - tās Centrālās komitejas priekšsēdētājs.
-
1919.gadā Kalniņš kļuva par Arodbiedrību centrālbiroja priekšsēdētāju un šos pienākumus pildīja līdz 1921.gadam. 1921.gadā viņš dibināja Strādnieku sporta savienību (vēlāk to pārdēvēta par Strādnieku Sports un Sargs jeb SSS), un vadīja šo organizāciju līdz 1934.gadam.
-
1919.gadā pēc 16.aprīļa puča Kalniņš saformēja tā saukto Liepājas apsardzības (strādnieku) rotu, un 28.maijā kopā ar vienu rotas vadu devās uz Rīgu, lai stātos pulkveža Baloža rīcībā. Ar Baloža atļauju Kalniņš uzsāka 1. un vēlāk arī 2.Rīgas apsardzības rotas formēšanu.
-
No 1919.gada 7.oktobra līdz 11.decembrim viņš dienēja Armijas virspavēlnieka štāba operatīvās daļas izlūkošanas nodaļā.
-
No 1920.gada turpināja studijas Latvijas Universitātē, 1937.gadā iegūstot mag.iur. grādu.
-
Kalniņš aktīvi darbojās arī publicistikā. No 1920. līdz 1922.gadam viņš bija redaktors izdevumam Darba Jaunatne, no 1921. līdz 1922. - Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku Partijas CK Ziņotājs, no 1924. līdz 1925. - žurnālam Strādnieku Sports, no 1925. līdz 1926. - Latvijas Strādnieku Sports, pēc tam līdz 1927. - Strādnieku Sports un Sargs. Kalniņš bija arī Iskalostrela loceklis un darbojās tā laikraksta Brīvais Strēlnieks redakcijā.
-
No 1925. līdz 1940.gadam Kalniņš bija Sociālistiskās strādnieku sporta internacionāles biroja loceklis.
-
1929.-1930.gadā Kalniņš kā rezerves virsnieks bija iesaukts aktīvajā dienestā un dienēja 4.Valmieras kājnieku pulka pirmajā rotā. 1929.gada 11.novembrī Kalniņam ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala pavēli “...par nopelniem Latvijas atbrīvošanā...” tika piešķirta leitnanta pakāpe.
-
1934.gada naktī no 15. uz 16.maiju Kalniņš sava tēva mājās Mežaparkā tika arestēts. Aresta brīdī viņš demonstratīvi ar revolveri izšāva griestos. Šis šāviens vēlāk kļuva leģendārs kā vienīgais 15.maija apvērsuma laikā izdarītais šāviens. Ar 1935.gada 18.februāra Kara tiesas spriedumu Kalniņu, pamatojoties uz Sodu likuma 49. un 247.pantu, notiesāja uz 4 gadiem pārmācības namā, kā Brīvības cīņu dalībniekam sodu samazinot uz trīs gadiem.
-
1936.gada 2.novembrī Kalniņu, pateicoties Skandināvijas valstu sociāldemokrātu izdarītajam spiedienam, atbrīvoja pirms termiņa. Pēc atbrīvošanas viņš uzņēma sakarus ar pagrīdē esošo Latvijas Sociālistisko strādnieku-zemnieku partiju (LSSZP).
-
1937.gadā Kalniņš emigrēja uz Somiju, kur līdz 1939.gadam Spānijas Republikas diplomātiskajā dienestā pildīja preses atašeja pienākumus. Uzturoties Somijā viņš kļuva par LSSZP ārzemju komitejas locekli.1938.gada 31.decembrī Politiskā pārvalde iesniedza Iekšlietu ministrijas Administratīvajam departamentam ierosinājumu atņemt viņam Latvijas pavalstniecību. Ar 1939.gada 2.novembra Ministru kabineta lēmumu, pamatojoties uz likuma 8.panta 2.punktu, Kalniņam Latvijas pavalstniecība tika atņemta.
-
No 1940.gada oktobra līdz 1941.gada jūnijam Kalniņš bija Latvijas Universitātes docents starptautiskajās un PSRS konstitucionālajās tiesībā.
-
1940.gada 22.jūnijā PSRS okupācijas varas izveidotais Ministru kabinets anulēja Latvijas valdības lēmumu ar kuru Kalniņam tika atņemta Latvijas pavalstniecība, un 3.jūlijā viņš atgriezās Latvijā.
-
1940.gada 4.jūlijā sakarā ar sociāldemokrātisko organizāciju pašlikvidēšanos Kalniņš iesniedza lūgumu viņu uzņemt Latvijas Komunistiskajā partijā, taču saņēma noraidījumu.
-
9.jūlijā Kalniņu iecēla par Latvijas Tautas armijas politiskā vadītāja amata pagaidu izpildītāju (jūlija beigās - par vadītāju).Ieņemot šo amatu, viņam tika piešķirta ģenerāļa pakāpe. Īsu laiku viņš pildīja arī armijas Kultūras un propagandas pārvaldes priekšnieka amatu. Politisko vadītāju darbība sakarā ar Latvijas armijas iekļaušanu PSRS Sarkanās armijas sastāvā 1940.gada 1.oktobrī tika izbeigta. Līdz 18.oktobrim , kad viņu no armijas atvaļināja, Kalniņš darbojās Kara ministrijas sekretariātā.
-
1941.gada 12.jūlijā aizsargi Kalniņu arestēja, un līdz 24.decembrim viņš atradās vācu okupācijas iestāžu apcietinājumā. Pēc atbrīvošanas 1942.gada februārī viņš kopā ar dažiem bijušajiem vadošajiem sociāldemokrātiem pagrīdē atjaunoja LSDSP darbību. 1943.gada 13.augustā kā LSDSP pārstāvis Kalniņš piedalījās Latvijas Centrālās Padomes (LCP) dibināšanas sapulcē, kurā viņu ievēlēja par LCP priekšsēdētāja vietnieku.
-
1944.gada 12.jūlijā viņš tika arestēts. 1.septembrī viņu kopā ar LCP priekšsēdētāju Konstantīnu Čaksti un sekretāru Ludvigu Sēju pārsūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni. No Salaspils ar tvaikoni “Celebes” viņus pārveda uz Dancigu un ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnē (ieslodzītais Nr.86188).