-
Par Žaņa vecākiem mums ir visai skopas ziņas. Žaņa tēvs Jānis bijis grāmatvedis, dienējis latviešu strēlniekos, kritis I Pasaules kara cīņu laikā. Māte Paulīna bijusi mājsaimniece, mirusi 1920. gadā.
-
Žanis, īstajā vārdā Jānis Lipke, dzimis 1900. gada 1. februārī Jelgavā. Ieguvis trīs klašu izglītību, pārvaldījis krievu un vācu valodu. Žanis bija ļoti uzņēmīgs cilvēks, apveltīts ar labām saskarsmes spējām, azartisks. https://lipke.lv/zanis-lipke/biografija/ -
- gadā kā pusaudzis tika mobilizēts darba vienībā rakt ierakumus aizsardzības pozīcijām pret uzbrūkošo vācu armiju.
-
- gadā strādāja Šķirotavas dzelzceļa stacijā.(Šķirotavas stacija apkalpo vagonu plūsmu no visām Rīgas dzelzceļa mezgla stacijām, kā arī pienākošos vagonus no Krustpils, Valgas, Jelgavas un Ventspils virzieniem.)
-
1919.gada sākumā Žanis aiziet strēlniekos un pēc pusgada pievienojas Latgales artilērijas pulkam. Rīgā Žanis atgriežas 1920.gada martā. -
19 gadu vecumā Žanis iepazinās ar Johannu Novicku. Tikai pēc gada uzstājīgajam Žanim izdevās pierunāt viņas vecākus izdot 17 gadīgo Johannu viņam par sievu. 1920. gada 3.oktobrī Žanis un Johanna salaulājās Rīgas Sāpju Dievmātes katoļu baznīcā. Ģimenē piedzima meita un divi dēli. -
Johanna Lipke (pirms laulībām – Novicka) dzimusi 1903. gadā Elejā un uzaugusi septiņu bērnu ģimenē. Viņas dzimšanas stāsts Johannai kļūst par pārsteigumu, kad 40. dzimšanas dienā tēvs tai īsi pirms nāves atklāj, ka viņa ir audžumeita. -
Lipkes ģimenes vecākā meita bija Aina Lipke, kas pasaulē nāca 1921. gadā un kuras dzīve traģiski aprāvās jau 26 gadu vecumā. Vecāki mīlēja un loloja savu vienīgo meitu. Vēl pirms kara Aina paspēja iegūt 10 klašu ģimnāzijas izglītību. -
Bez meitas Ainas ģimenē auga arī divi dēli, vecākais no tiem – Alfrēds – pasaulē nāca 1924. gadā. Kara laikā tēvs viņam izgādāja dažādus darbus, tostarp arī loča dienestā, kas viņu pasargāja no iesaukšanas armijā. Tomēr 1943. gada martā Alfrēdu iesauca vācu armijas palīgdienestā. -
No 1926. līdz 1940.gadam Žanis strādāja Rīgas Ostā par doku strādnieku un krāvēju. Strādājot ostā, Žanis iesaistījās pagrīdes darbībā – pēc 1934.gada Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma ostas noliktavās un kuģu tilpnēs slēpis sociāldemokrātus un komunistus no režīma vajāšanām. Arhīvā saglabājušies dokumenti, kas apliecina, ka Žanis nodarbojies arī ar kontrabandu, par ko tika saukts pie atbildības Ostas Senāta tiesā. -
Jau 1928. gadā viņš ieguvis autovadītāja apliecību un iegādājas nelielu autobusu, kurā pārvadājis pasažierus uz Jelgavu un Valmieru. Žanim piederēja arī jahta, kuru, ienākot vāciešiem, konfiscēja. -
Lai nacistu okupētajā pilsētā atrastu darbu, kas viņam palīdzētu arī ebreju glābšanas plānos, Žanis pabeidza gaisa aizsardzības kursus vācu komandatūrā Rīgā. Drīz pēc tam Žanis sāka strādāt „Luftwaffe” noliktavās, kur par palīgstrādniekiem tika nodarbināti arī geto ieslodzītie. Žanis ātri iemantoja priekšniecības uzticību un bija atbildīgs par ebreju nogādāšanu no geto uz darbu un atpakaļ. -
Jaunākais Lipkes dēls Zigfrīds piedzima 1933.gadā. Karam sākoties, zēns tikko bija uzsācis skolas gaitas, tomēr tās drīz vien nācās pārtraukt, jo, ienākot vācu armijai, vietējo skolu slēdza un tajā ierīkoja lazareti. Citas skolas bija tālu, un ceļš turp kara laikā bija bīstams. Zigis visu laiku pavadīja māju tuvumā un notiekošo no viņa bija grūti noslēpt. -
Žanis Lipke sāka glābt ebrejus Otrajā pasaules karā, apmēram 1941. gadā. Viņš organizēja operāciju, lai izglābtu ebrejus no nacistiskās okupācijas laikā Latvijā, bieži viņus paslēpjot savā pagrabā un citās slepenās vietās. Žanis Lipke un viņa sieva Johanna Lipke kopā ar citiem līdzīgi domājošiem cilvēkiem riskēja savu dzīvību, lai palīdzētu izglābt citus no nacistiskā holokausta. -
Uzsākot savu glābšanas misiju, Žanis Lipke no geto un darba nometnēm izglābtos cilvēkus slēpa dažādās vietās Rīgā, Daugavas labajā krastā. Pati pirmā slēptuve tika izveidota patērētāju biedrības „Vienība” noliktavās, kas atradās pretī kinoteātrim „Lāčplēsis”. Žanis pats kādreiz šajās noliktavās bija strādājis, tāpēc tās bija viņam brīvi pieejamas. Pirmie izglābtie tur tika nogādāti 1941. gada decembrī. -
Tomēr ilgstoši slēpt izglābtos šajā noliktavā bija bīstami, tādēļ tika izveidota vēl viena slēptuve Žaņa drauga Barneta Rozenberga darbnīcā zem kafejnīcas „Flora” Brīvības ielā 35. -
Tomēr arī tur ilgstoši uzturēties nebija droši, un pirms Jaunā gada izglābtie tika pārvesti uz Miera iela15, kur savā dzīvoklī viņus uzņēma vēl kāds Lipkes draugs – Edgars Zande.
-
Paralēli slēptuvju iekārtošanai dažādās vietās Rīgā, Žanis savās mājās slēpa ģimenes draugu Haimu Smoļanski – pirmo izglābto. 1941.-1942. gada ziemā cilvēku izmitināšana Rīgas slēpņos un paša mājā kļuva pārāk bīstama. Lipke nolēma izveidot slēptuvi zem malkas šķūņa, kas atradās turpat blakus mājai. (Zīmējumā attēlots Žaņa jaunāka dēla Zigfrīda bunkura attēlojums) -
Par tālākajiem notikumiem Grigorijs Ārensburgs, viens no izglābtajiem, stāstīja, ka 1942. gada janvārī Žanis pārcēla ebreju grupiņu uz nelielu darbnīcu Avotu ielu 75 pie sētnieka Andreja Graubiņa. Žanis viņus apgādāja ar esesiešiem nozagtiem ieročiem. Kad paslēpni atklāja policija, vīri nepadevās, bet mira nevienlīdzīgā cīņā.
-
Lipke savās atmiņās stāsta, ka atvedis bēgļus uz Žaņa Rozentāla māju Annas muižā, 10 km no Dobeles un saimnieks tos paslēpis siena gubā. Sākums bijis veiksmīgs, bet Lipke meklēja jaunas slēptuvju vietas, kuras atrada Fricim Rozentālam un Vilhelmīnei Putriņai piederošajās „Miltiņu” mājās. -
Pirms kara beigām, 1944.gada decembrī Lipke strādā Mežsaimniecības ministrijas garāžās un no Kurzemes uz Rīgu ved trofeju mašīnas. Pēc viņa ģimenes nostāstiem, Žanis pamanījās tajās izvest arī latviešu leģiona dezertierus, kuri bēga no Kurzemes Katla. -
Vēlāk vēl viena slēptuve tika izveidota pie Žaņa drauga Kārlis Jankovska kādā tukšā kantorī Marijas (tagad Čaka) ielā 101, kur pirms kara Lipke pats bija strādājis. Šajā slēptuvē daļa izglābto sagaidīja padomju armijas ienākšanu 1944. gada 13. oktobrī.
-
Žanis Lipke tika apbalvots ar ''Taisnais starp tautām'' goda nosaukumu Yad Vashem muzejā Izreālā 1966. gadā. Šis apbalvojums tiek piešķirts tiem cilvēkiem , kas riskējuši savu dzīvību, lai glābtu ebrejus no holokausta laika. Žanis Lipke tika atzīts par savu izcilo drosmi un cilvēcisko rīcību, paslēpjot un izglābjot ebrejus Latvijā Otrā pasaules kara laikā. -
Pēc vairākiem infarktiem,1987. gada 14. maijā Žanis 87 gadu vecumā aiziet mūžībā. -
Žanis Lipke ir atzīts kā goda pilsonis un tika apbalvots ar Latvijas Valsts prezidenta īpašo pateicību par savu neizsīkstošo drosmi un cilvēciskumu Otrajā pasaules karā. Viņa lielākais sasniegums ir saistīts ar to, ka viņš drosmīgi glāba ebrejus no holokausta laikā. Šīs atzinības nodibināšanās brīdis bija pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad tika atjaunota iespēja izteikt pateicību un godināt cilvēkus, kuri izcēlušies ar savu rīcību un ieguldījumu valsts un sabiedrības laikā.
-
151 Dzirnavu iela(Gogoļa iela) Rīga ir taisīts vēl viens piemineklis par godu Žanim Lipkem. Šis ir piemineklis ebreju glābējiem. Piemineklis ebreju glābējiem atklāts 2007. gadā. Projekta autore - māksliniece Elīna Lazdiņa. Atrodas Gogoļa un Dzirnavu ielas krustojumā. Kalpo kā piemiņas vieta. -
Arhitekte Zaiga Gaile memoriāla ēku ir projektējusi tā, ka ceļš pa noslēgto tuneli, kas sākas pie lielajiem ieejas vārtiem, neļauj izjust ēkas patieso mērogu un uzbūvi, un paiet zināms laiks, kamēr apmeklētājs atrod tās centru. Balasta dambis 8 ir sīka, akla ieliņa, kas līdzinās oderē iešutai, aizpogātai kabatiņai. To nevar pamanīt ne no upes, ne salas lielās artērijas – Ķīpsalas ielas – puses, un pilsētas kartēs tā bieži nav iezīmēta. Memoriāls celts par godu Žanim Lipkem 2013 gadā. -
Žanis Lipke izcēlās ar savu drosmi un cilvēcisko līdzjūtību Otrajā pasaules karā, glābjot ebreju bērnus no holokausta. Lipke ne tikai riskēja ar savu dzīvību, bet arī īstenoja demokrātiskās vērtības, cīnoties pret nacistiskā režīma nežēlību un diskrimināciju. Viņa piemērs atspoguļo cilvēcisko drosminieku spēju darboties saskaņā ar demokrātiskām vērtībām, aizstāvot cilvēktiesības un brīvību.
-
Zaiga G. Žaņa Lipkes memoriāls [online] [Cited 2012.] Available: https://lipke.lv/zanis-lipke/biografija/ „Rīgas pieminekļu aģentūra” [online] [Cited 07. 04. 2007] Available: https://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=4&rajons=4&id=129
-
Manuprāt pieminekļi jāuzstāda pēc nāves, lai godinātu un atcerētos cilvēkus par viņu dzīves ieguldījumu vai nozīmīgākajiem brīžiem vēsturē. Tie var būt kalpot kā simbols, kas ilgstoši saglabā piemiņu par konkrētu personu vai notikumu. Tie arī kalpo kā svarīgs vēstures elements, kas atspoguļo cilvēces attīstību un ieguldījumu, kā arī pieminekļi piedāvā vizuālu un simbolisku veidu, kā atzīmēt cilvēku darbību un sasniegumus, sniedzot nākamajām paaudzēm mācību un iedvesmu.
-
. Pirmkārt, kapu iecienīšana ir tradicionāls veids, kā godināt mirušos un saglabāt savu novirzījuma vai reliģiskās pārliecības normas. Tas palīdz uzturēt noteiktu sakrālo atmosfēru un cieņu pret mirušajiem. Otrkārt, kopiena visbiežāk izvēlas kādu konkrētu vietu kā kapi, kas kalpo kā sabiedriskais apbedīšanas un pieminekļu uzglabāšanas vietas centrs. Tas nodrošina sistematizētu un organizētu telpu, kur cilvēki var ieguldīt pieminekļos un kur tie tiek uzturēti ilgstoši